Ilgi nevarēju izvēlēties uz ko šajā interesantajā stāstā likt akcentu: uz fotogrāfijas vēsturi, uz fotogrāfa pašcieņu vai varbūt uz kaut ko tik vispārīgu kā paradoksu, bet tomēr izvēlējos likt tās likmes uz to otro, jo pēc pārdomām secināju, ka lasītājam daudz leilāka iespēja sevi asociēt ar radošajām šaubām un mokām, nekā ar kaut kādu mistisku fotogrāfijas vēsturi vai pavisam marginālo paradoksu, kas nu tiešām lielāko daļu lasītāju varētu krietni nogarlaikot, kaut arī no tā visa stāstā arī būs pa šķipsniņai kripatiņas.

Nezinu vai daudzi būs iepazinušies ar fotogrāfijas aizvēsturi, bet par camera obscura gan jau būs dzirdējuši daudzi. Nē, vispār būs tomēr jāatgirežas vēl nedaudz tālāk p[agātnē. Karoč tā, zinātnieki vēl šodien strīdas, cik sen un kur pirmoreiz cilvēks novērojis fizikālo parādību, kad sēdi tumšā istabā, vigvamā, būdā, alā, bet pa auduma, sienas vai kaut kā cita gaismas necaurlaidīga caurumu telpā ieplūst gaisma. Un prikols tāds, ka ja caurums ir pavisam maziņš, tad uz pretējās telpas sienas veidojas proporcionāli apgriezts telpas ārpusē esošais attēls. tas arii ir mūsdienu foto kameru un video kameru pamataa. un šis stafs bija jau zināms daudzus gadsimtus pirms pirmā fotoaparaata izgudrošanas. jūs jautāsiet kāpēc tā: izrādās, ka problēma balstījās tajhā ka nebija izgudrots veids kā fiksēt šo mistisko attēlu uz kāda gaismas jūtīga materiāla un tad to arī vēlāk fiksēt. analogajos aparātos šīs funkcijas veic filmiņa un vērlāk ķīmija, kuru lieto fiksāžai, attīstīšanai etc., digitālajos aparātos savukārt gaismjūtīga matrica.

Bet tagad pēķšņi nedaudz par šo gaismjūtīgo materiālu. Tas ir materiāls (metāla plāksne, papīrs vaiu kas tamlīdzīgs) kurš apstrādāts ar zināmu ķīmiju. Kad saule močī uz šī materiāla, tad vietās kur attēls ir gaišs, gaismas iedarbība ir lielāka un tāpēc tā vēlākā pretestība ķīmijai attīstīšanas procesā mazāka. Karoč tur skalošanas procesā noskalo to ķīmisko stafu nost, bet tur kur viss ir tumšs tur viss ir noturīgāks. Vai arī otrādi. 

Un izrādās ka šādas gaismjūtīgas īpašības piemīt arī asfaltam, t.i, pastāv iespēja arī fotogrāfēt izmantojot asfaltu kā sava veida filmiņu (gaismjūtīgo materiālu). Protams, pirms tas nenotika per se, neviens nevarēja pat iedomāties ko tādu izp[ildīt, bet dieviņš mums iertādīja  kā to darīt. (es pat uzskatu ka tas ir dieva pirksts, jeb ziime fotogrāfiem) Tas notika vai nu hirosimā vai nagasaki, vai abās vietās, bet tas notika un realizējās tā, ka sprāgstot atombumbām minētajās pilsētās uz pilsētu asfaltētajām ielām tika "nofotogrāfēts" [bez pēdiņām] tas, kas tajā brīdī notika apkārt (es pieļauju, ka tās bija ēkas, cilvēki, utt.) Es domāju ka tas ir baigāakais partadoks, jo principā taču jebkurš fotogrāfs, kurš fotogrāfē neP režīmā saprot cik viegli kaut ko ir pārgaismot vai tiešai pretēji noeksponēt par menlu, lai tas vispāt būtu saskatāms, bet šēit konkrētā attiecība starp asfaltu un atombumbu bija pietiekoši atbilstoša lai fiksētu traģiskos notikumus...

Un ko tas tagad pēkšņi nozīmee? Tikai to, ka fotogrāfs var fotogrāfēt arī bez foto kameras. Ja tev ir eksistenciāla veelme iemūžināt kaut ko "pa īstam", tad atliek tikai atrast pilsētyu ar labi asfaltētu infrastruktūru, sameklēt čermodānu ar atombumbu un māksla gatava...

Kur notiek izstāde?? Tevis izvēlētajā pilsētā.