Atzīsim, ka arī mums (heteroseksuāliem jeb kā saka mans labs draugs - heterīšiem), kuriem it kā nav īstas ieinteresētības šajā jautājumā, jo pašiem viss ir OK, tomēr nedaudz uztrauc tas, ka mūsu sabiedrībā pastāv cilvēki, kuri gatavi cītādo iznīcināt. Kāpēc mūs tas satrauc? Tāpēc, ka mēs paši labi apzināmies un zinām, ka arī kaut kāda daļa no mums pašiem neatbilst normai. Tikai šī daļa ir niecīga, kontrolējama un mums tiešām ir paveicies, ka dēļ tās mums dzīvē nav nācies saskarties ar ļoti nopietnām problēmām. Šo cilvēku grupu veido lielākā sabiedrības daļa, inteliģence, vidusslānis un tamlīdzīgi. Īsāk sakot mēs esam nospiedošā vairākumā un tieši tāpēc arī mums ir visslielākās iespējas šo problēmu iespaidot un atrisināt. Pārfrāzējot pat var teikt, ka šī problēma nemaz tik ļoti nav homoseksuālistu un homofobu problēma, cik mūsu pašu problēma. Kā to atrisināt? Vispirms es domāju, ka mums vajag atbrīvoties no ilūzijas, ka par visu atbildība sociālajās lietās tiek kontrolēta no ārpuses. Protams, masu mēdiju spiediens mūsdienu pasaulē ir ļoti iespaidīgs, taču tā ir un paliek tikai ilūzija. Īstenība ir tāda, ka patiesībā nav nepieciešams tērēt naudu un algot jeb deleģēt speciālus cilvēkus ministrijās, radio, tv, reklāmā un citur, lai jau pēc gada Latvija būtu tolerantākā valsts pasaulē. Pietiktu ar to, ka katrs cilvēks ne vien tikai klusībā spētu atzīt, ka arī viņā sēž mazs homīts, slepkavnieciņš, zaglītis, pedofiliņš, bet arī atklāti par to apspriesties ar saviem draugiem, tuviniekiem un vecākiem, pēc tam draudzīgi pasmieties, izdzert tēju un tad saldi aizmigt savā gultiņā.