Un tad tas notiek. Sātana pieskāriens. Un it kā ne no kā.

Pastaiga, nedaudz alkohola, kāds strīds ar līdzcilvēku, bet sātans jau ņirdz kaut kur aiz stūra. Paskrien garām, ķiķina. Eh, ko tad lai ņem vērā tādu ākstu, un kad, kad - ne jau no šodienas! No šodienas nē, no šodienas nē! Lai skrien sātana zellis, pats nelabais, pret vējiem! Sātanam sātana dzīve un dziņas, kas man, uzšauju apkakli, paķircinu kaķi ar cieto zābaka rombu. Jāiešauj vēl kādi simt grami!

Tā iet vakars no vakara. Baznīcu torņi vienaldzīgāki par ceļamkrānu smailēm, stāv simtiem gadu uz vietu; mūri bez jēgas urīnā sulo. Lai šķīst dzeltenā dvaka un nomērdē auglību zemē kas akmeņiem klāta. Sātanam sātana daļa! Tā mēmi sauc tūkstošiem vienaldzīgo un neizlēmīgo. Nav vienkārši svarīgi.

Bet man, redz, jūtīga āda. Sātana zīdaino pirkstu jūt juzdama. Ar bezkaunīgu kustību pats sātans šķeļ manu stakli mirklīgam glāstam. Tracinoši vērpj ataudzi, sprogas... Tas tikai tā, spēlējoties. Sātans neļaus tev iekarst ar pirmo reizi. Tik vien kā uztraukuma sēklu sēs. Un tu to juzdams jutīsi! Smalks sāta darbs...

Un tad vēl toreiz! Vai atceries kā nokāvi dzīvību? Sātans nāca spēji, ass bija viņa smaids! Viņš pieprasīja! Un tu, kalps, jau tad uz mūžiem tiki iemests ellē. Bez triumfa taurēm un stāstiem nešķīstais ielīda atpakaļ netikumā, bet tu, muļķi, vēl lielījies. Kauns tev! Tē miserum!   

Lai nu tas vēl paliek! Vēl jau nāve nav pienākusi, vēl kalpība nav galā! Labāk pasmieties! Vai ne? Ha! Jocīgais sātans! Reiz, viņš ar melnu zīda šalli sita tevi no visa spēka un tu smējies, smējies... Ir taču tik labi smieties, kauču sātana slānītam! Un pēc tam... tu siti arī citus... un viņi smējās.... un tu smējies, bet viena tavas sejas puse bija tāda jocīgi nekustīga, kā paralizēta... Tā teikt, sātana smaids.

Un tā, no tās dienas, kad aplēsu sātana darbus, kad ieskatījos sātana dvēselē līdz serdei, es triecu pīšļos nelabā darbus un domas, kaut jūtu..., jā, ka kopš tās dienas manī ir kas miris, nedzīvs. Žēl man nelabā manī...