Neuztraucies tu neesi nonācis prokuratūrā un uz šiem jautājumiem vari arī neatbildēt. Taču paskaidro, lūdzu, kāda velna pēc mums ar tevi jārunā kā ar saprātīgu, kad savā augstprātībā gribi pārspēt pat pašu mammu dabu? Kā izturēties pret cilvēkiem, kuri sevi šādi pozicionē? Tas, lūk, arī ir šī raksta galvenais mērķis. Kā runāt ar tādu, kurš sevi iedomājas tik lielu un varenu esam, ka uzskata, ka viņa dēļ (turklāt pēdējo 100-200 gadu laikā) pasaule, kuras vecums mērāms ar 4.54 miljardiem gadu, varētu iet bojā? Šausmīgi pat iedomāties, ko tāds cilvēks izjūt pret tevi, niecīgo zemes tārpu, kad viņam ar tevi jāpārmij kaut vārds. Skaidrs, ka lielākā daļa līdz šādai argumentācijai nav nemaz aizdomājušies, viņiem pietiek vien ar to, ka kāds rīkojas pēc acīmredzamas un vienkāršas shēmas un tai viegli notic. Un šī shēma ir sekojoša:

1. Tiek paņemti acīmredzami, neapgāžami fakti, kuri nav cilvēku varā (kādreiz tam labi kalpoja saules aptumsumi)
2. Ar tiem tiek manipulēts, izmantojot cilvēku emocijas (parasti tiek ekspluatētas bailes).

Varam vēl piebilst, ka pilnībā var piekrist aprīļa RL numurā I. Šlāpina minētajam, ka šāda attieksme pret pasauli ne par matu neatšķiras no reliģisku sistēmu uzstādījuma. Viņš min vairākus apstākļus, kas ļauj tā domāt: 1) viņaprāt, „klimatisma” dogma pieprasa ticību tās „realitātei”, proti, ka GS (globālā sasilšana) patiešām pastāv, 2) jaunajai reliģijai esot sava apokaliptiskā vīzija – priekšstats, ka cilvēku pasaule ies bojā cilvēku rīcības/grēku rezultātā, 3) klimatisms sola, ka, ja cilvēks mainīs savu attieksmi, tiks novērsts arī iespējamais pasaules gals – reliģiju kontekstā tā tiek dēvēta par eshatoloģisko programmu, 4) nu un, protams, attiecīgās ētikas (praktiskās filosofijas) pielipināšana tam visam klāt.

Nobeigumā visiem klimatistiem ar vieglu smīniņu varam pačukstēt. Plastmasas maisiņiem ar sirdsapziņu nav nekāda sakara ;) (it sevišķi, ja ar tiem pašrocīgi netiek smacēti ezīši izgāztuvēs).